17.09.2014.

Atpūtnieki prom, bet atkritumi paliek

Daži drosminieki, laiski atlaidušies uz dvielīšiem, pludmalē vēl bauda atvasaras saulīti un pat iemetas ūdenī nopeldēties, bet lielākajai daļai sauļošanās inventārs iegūlis skapī līdz nākamajam gadam... Līdz ar rudens vēsmām noslēgušies arī Vides izglītības fonda organizētās kampaņas Mana jūra 2014 atkritumu monitoringa rezultāti. Dabas Diena noskaidro, kuras un kāpēc ir Latvijas tīrākās un kuras – piemēslotākās pludmales. Nākamā atvaļinājumu un peldēšanas sezona vēl šķiet aiz kalniem, tāpēc ir laiks pārdomāt un saņemties savus rezultātus uzlabot, lai 2015. gada vasaru sagaidītu kaut mazliet tīrākā piekrastes vidē.

Starptautiska metode

Monitoringa veikšanai tika izmantota ANO Vides programmas izstrādāta metodoloģija – savāktas un reģistrētas atsevišķas atkritumu vienības konkrētos 100 metros, kas izvēlēti ar domu, ka tas būs stabils monitoringa lauks ar konkrētām GPS koordinātām gadu no gada (ir vietas, kur monitoringu veic ne tikai vasarā, bet pat piecas reizes gadā, lai redzētu ietekmes no jūras, apsaimniekošanas, tūrisma u. c.) vietās pie apsaimniekotajām pludmalēm. Svarīgi, lai tas atspoguļotu daudzveidīgu faktoru ietekmi uz atkritumu veidošanos, ko veido upju ietekas, ostu tuvums, publisko peldvietu tuvums, arī jūras straumes. 100 metri tiek iedalīti divās: 90 un 10 metru zonās, pēdējā reģistrē tikai savāktos izsmēķus. Šogad kampaņa norisinājās jūlijā, kas pārbaudīja apsaimniekotāju gatavību aktīvajai atpūtas sezonai, un apkopotie rezultāti liecina, ka, salīdzinot ar pērno gadu, atkritumu pieaugums uz 100 metriem ir palielinājies vidēji par 20%. Mēneša laikā no 1. līdz 31. jūlijam notika 39 monitoringi un apsekotas 1500 publiskās izejas uz pludmales zonām visā piekrastes garumā. Uz 500 km ir nedaudz vairāk kā 30 peldvietu, no tām atbilstošā līmenī apsaimniekotas ir ap 15, kur ievērota vismaz nacionālā likumdošana – izvietotas bojas, zonējums, veikta atkritumu apsaimniekošana un ūdens kvalitātes analīzes, nodrošināta dzeramā ūdens pieejamība atpūtniekiem un glābšanas dienests.

Plastmasa un politika

Lielākais okeānu un jūru drauds, ja neskatāmies uz ķīmisko un industriālo piesārņojumu, ir plastmasa – problēma, kas sasniegusi kritiskus apjomus. Plastmasas atkritumi veido virs 55% no kopējā piekrastes atkritumu skaita. Tā nāk no dažādiem avotiem, un tūrisms ir tikai viens no tiem. Lai sadalītos, plastmasai nepieciešami līdz pat vairāki simti gadu. Jūrā sadaloties, veidojas mikroplastika, kas iekļūst zivju un citu jūras dzīvnieku organismos, putnu barības ķēdē un ietekmē to dzīvotspēju, kā arī nonāk atpakaļ uz cilvēka galda, kad mielojamies ar jūras veltēm. Izpētot, no kurienes atkritumi, visticamāk, nākuši, iespējams arī atrast risinājumus to samazināšanai. Atkritumus veido arī ūdens transports, tie ūdenī nokļūst arī no mājsaimniecībām caur kanalizāciju. Visur klātesošs tomēr ir cilvēka faktors – gan tajā, kādas preces un cik daudz mēs izvēlamies un lietojam, kā un kur tās izmetam atkritumos, galu galā, kā atpūšamies, esot pie dabas. Individuālie lēmumi un attieksme saplūst, veidojot politiskus un ekonomiskus lēmumus. Daudzviet piekrastē turpinās vēsturiskā, pirms 10 gadiem uzsāktā cīņa par jautājumu, kas ir atbildīgs un kam kas pieder pludmales zonā un piekrastē, neskaitot kāpu zonu, kura lielākoties ir sadalīta privātos, pašvaldības vai valsts īpašumos. Pludmale līdz šim bija valsts pārvaldījumā. Tās pašvaldības, kas gribējušas attīstīt tūrismu un sakopt vidi, ir atrisinājušas šo problēmu. Pludmales un vispār atkritumu apsaimniekošana prasa lielus finanšu resursus, un nesakārtotās valsts un pašvaldību īpašumu apsaimniekošanas attiecības daudzviet apgrūtina piekrastes sakopšanu un labiekārtošanu. «Viena lieta ir politika, bet, kā novērojām ekspedīcijas laikā, cilvēki paši jau pieraduši dzīvot, atpūsties netīrībā, vecākiem tā nav problēma, ka bērni spēlējas starp jūrā peldošiem plastmasas maisiņiem. Nav arī problēma piecelties un aiziet, atstājot visu savu dienā uzkrāto atkritumu klāstu turpat pludmalē. Arī tad, ja nav uzstādīts konteiners, visu, ko tu atnesi līdzi, tu taču tāpat vari arī aiznest! Ja nevaram atrisināt kaut ko tik vienkāršu kā atkritumu savākšana, tad varam nelolot ilūziju, ka tiksim galā ar citām Baltijas jūras problēmām,» uzsver viens no kampaņas organizatoriem, vides izglītības fonda paŗstāvis Jānis Ulme.

Redz risinājumu, regulējot likumdošanu

Meklējot katrai reģistrētajai atkritumu vienībai tās izcelsmi, redzams konteksts, ar kādiem paņēmieniem atkritumu daudzums būtu samazināms. Piemēram, ja Latvijā, līdzīgi kā Kalifornijā, aizliegtu plastmasas maisiņus kā iepakojumu, šo atkritumu piekrastes vidē būtu par 10% mazāk. Ja ieviestu depozītu sistēmu iepakojumam, piemēslojums samazinātos vēl 10%. Depozītu sistēma nozīmē – samaksājot par preci, pircējs samaksā arī taras vērtību – jebkurā brīdī, atgriežot taru, viņš var atgūt savu naudu. Daudzās valstīs, tai skaitā Igaunijā, šī metode ir pierādījusi savu efektivitāti. Ar likumdošanas palīdzību var samazināt vai palielināt atkritumu daudzumu, kas nonāk vidē. Arī paaugstinot dabas resursu nodokli plastmasai vai vismaz vienreizlietojamajai tarai, būtu iespējams samazināt tās izmantošanu. Mana jūra 2014 monitoringa dati tiks iesniegti pašvaldībām un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kas tos izmantos starptautiskas vienotas datubāzes sistēmā, jo Eiropas savienības direktīva paredz, ka piekrastes atkritumu monitorings katrai dalībvalstij ir jāveic obligāti.

***

Atbildīgs ir katrs indivīds

Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme stāsta, ka kampaņa Mana jūra tika uzsākta pirms trim gadiem, jo jūru piesārņojošie atkritumi ir viena no lielajām vides politikas tēmām pēdējā piecgadē ne tikai Latvijas, bet Eiropas un pat pasaules mērogā. Atkritumi pludmalē nav tikai estētiska problēma, tie ietekmē gan jūras dzīvnieku likteni, gan piekrastes biotopus. «Kampaņa, kura noritēja kā 30 dienu gara ekspedīcija un aicināja piedalīties ikvienu iedzīvotāju, mērojot kājām 500 kilometru garo piekrastes joslu no Nidas līdz Ainažiem, tika iecerēta kā instruments, ar kura palīdzību sabiedrībai palīdzēt saprast, kā mums Latvijā paveicies. Eiropas mērogā mums vienīgajiem ir tik gara Baltijas jūras pludmale, kurai var samērā brīvi piekļūt un pa to iet, daudzveidīgi piekrastes biotopi un saimnieciskās darbības, tūrisma vēsture. Veicām monitoringu katru dienu un Mazās talkas, sakopjot arī kāpu zonu, ne tikai monitoringa 100 metrus pludmalē. Taču mēs negribam radīt iespaidu, ka cilvēks var mest savus atkritumus zemē un aiz viņa kāds savāks. Jā, dažreiz lielu atkritumu skaitu no maza var šķirt konteiners, kas nolikts 10 metrus nepareizi, vai novecojusi vai izpostīta informatīvā zīme, taču katrs indivīds izvēlas, kur un kā atpūsties, kādas ir viņa prasības pret vidi, nevis apsaimniekotājs,» uzskata J. Ulme. «Mūs, kampaņas dalībniekus, šokēja Engures pludmale. Nekad nebiju domājis, ka mēs Latvijā pārsniegsim 1000 atkritumu vienību uz 100 metriem! Pat pasaules piesārņotākajos apgabalos ar okeāna ietekmi ir vidēji 400–500 vienību, un mums nebūtu jācenšas atkritumu daudzuma ziņā uzkāpt līdz Āzijas līmenim, kur lielākoties piekrastes apsaimniekošana vispār netiek veikta.»

***

Pludmaļu tīrības TOP 10

Netīrākās pludmales

Apšuciems 1436*

Daugavgrīva 680

Engure 580

Tūja 341

Vecāķi 340

Papes bāka 318

Zvejniekciems 312

Staldzene 266

Lapmežciems 224

Vakarbuļļi 224

Kolka 221

Tīrākās pludmales

Irbes ieteka 34

Abragciems 54

Mazirbe 56

Kaltene 58

Pāvilosta 60

Pūrciems 64

Oviši 79

Bernāti 83

Ziemupe 87

Užava 95

*vienības 100 metros

***

Izplatītākie atkritumi pludmalē

Plastmasa un tās izstrādājumi no visiem piekrastē atrastajiem atkritumiem veido teju pusi jeb 3257 vienības. Tai skaitā maisiņi, iepakojums, trauki, pudeļu korķi u. tml.

Metāls – aptuveni ceturtā daļa no pludmales atkritumiem – dažādas stieples, konservu un alus kārbas u. tml.

Papīrs – iepakojumi, vienreizējās lietošanas trauki (krūzes), salvešu atliekas utt. Aptuveni piektā daļa no atkritumiem.

Stikls – te galvenokārt pudeles – alus un dažādu citu grādīgo dzērienu tara. Mazliet mazāk nekā papīrs.

Putuplasts, audumi, koks, gumija, organika ir atlikušās kategorijas no 100% pludmales atkritumu.

Akmeņogles – atsevišķi izdalāmas, jo šogad palielinājies to īpatsvars, visticamāk, saistītas ar kuģu ceļiem.

Inga Melberga
Diena