03.10.2016.

Vajag līderi, kas aicina dzīvot videi draudzīgi

Bērnu izglītošanā vides jautājumos ieguldīts daudz, bet pieaugušo skološana pieklibo
Kā izglītot sabiedrību vides jautājumos? Kā panākt, lai ļaudis labprāt šķirotu atkritumus, nepiesārņotu dabu, neizmestu pārtiku u. c.? Par to "Latvijas Avīzes" diskusijā sprieda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece vides jautājumos Alda Ozola, Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja vietniece Velga Kakse, biedrības "Zaļā josta" projektu direktore Ilze Liepa-Balode, Vides izglītības fonda Ekoskolu programmas pārstāvis Edmunds Cepurītis, Ropažu vidusskolas skolotāja Silvija Kantāne, kā arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes maģistrantūras studente Ieva Immure.

– Kāds šobrīd ir sabiedrības izglītotības līmenis vides jautājumos?
A. Ozola: – Nav vienas mērauklas, pēc kuras novērtēt, vai sabiedrība ir izglītota vai nav. Ir noteikti aktuāli jautājumi, par kuriem vismaz daļa sabiedrības ir izglītota. Piemēram, ģenētiski modificēti organismi un ķīmisku vielu nonākšana dabā cilvēkus satrauc, un par to ir gana daudz diskusiju. Tāpēc pamazām veidojas izpratne. Tāpat ļaudis redz gružus un piesārņojumu un par to uztraucas. Cilvēku zināšanas par vides jautājumiem gan bieži balstās uz personīgiem novērojumiem, nevis uz objektīviem faktiem. Mazāk uztrauc globāli jautājumi, piemēram, klimata pārmaiņas. Vairāk uztrauc tas, kas jau tuvākajā nākotnē var ietekmēt veselību. Ietekme sabiedrības informēšanā ir arī dažādām kampaņām, medijiem, kas ik pa laikam aktualizē vienu vai otru jautājumu un veicina izpratnes veidošanos.
Dažādu sabiedrības grupu informētība atšķiras. Skolēnus varētu uzskatīt par vienu no vislabāk informētajām grupām, jo tieši viņiem paredzētas kampaņas notiek regulāri.

– Tad jau sanāk, ka tieši bērni vides jautājumos ir visgudrākie?
– Tāds priekšstats valsts pārvaldē ir veidojies. No Latvijas Vides aizsardzības fonda tiek finansētas gan vides nometnes, gan ekoskolu programma. Liela daļa aktivitāšu vērsta tieši uz bērniem, jauniešiem, jo viņu domāšanu vieglāk ietekmēt, ir lielākas cerības panākt, ka izaudzināsim viņus par pilsoņiem, kas atbildīgi attiecas pret vidi. Vides jautājumi skolās ir integrēti mācību saturā. Daudz atkarīgs arī no skolotāju aktivitātes.
Kad jaunieši nonāk augstskolā, vides izglītībā veidojas tāds kā pārrāvums.
Taču ir pamats cerēt, ka, nomainoties paaudzēm, sabiedrība kļūs atbildīgāka pret vidi. Šobrīd gan bieži bērni ir tie, kas izglīto savus vecākus.

E. Cepurītis: – Jā, ir pamats domāt, ka jaunā paaudze aug citādi. Piemēram, ekoskolu programmā jau iesaistījušās ap 200 skolu, bet pirms desmit gadiem bija tikai apmēram 20.
Pēdējo gadu laikā ar vides izglītību saistīto aktivitāšu skaits skolās strauji palielinājies. Kad pats samērā nesen gāju skolā, tik daudz vides jautājumu mācību saturā noteikti nebija. Runājot ar manas paaudzes un vecākiem cilvēkiem, var just, ka viņiem pietrūcis vides izglītības.

– Ar ko ekoskolas absolvents atšķirsies no citu skolu absolventiem?
– Ekoskolas mācību saturā integrē daudz vairāk tēmu par vides aizsardzību. Tās saņem atbalstu bērnu izglītošanā. Mēs izglītojam skolotājus, sagatavojot viņus, piemēram, sarunai par klimata pārmaiņām, par ko skolotājs, kurš nav studējis dabaszinātnes, varbūt nemaz īsti neprastu runāt. Ekoskolās ne tikai teorētiski runā par vides jautājumiem. Arī pašas skolas sniedz savu ieguldījumu, piemēram, resursu taupīšanā.
S. Kantāne: – Tā kā mūsu skola arī iesaistījusies ekoskolu programmā, varu spriest, ka mūsu bērni atšķiras ar to, ka viņi tiešām gan daudz domā par vides jautājumiem, gan dara daudz ko praktisku. Piemēram, mums katru gadu jāgatavo skolas vides novērtējums, un bērni paši iesaka, ko varētu darīt, lai skolas vidi vēl uzlabotu. Bērni paši uzmana viens otru. Ja viens kustina jaunu kociņu, cits iet klāt un saka: "Nedari tā! Mēs taču mācāmies ekoskolā!"
Protams, ka liela loma ir skolotāju personībai. Ja viņi spēj aizraut bērnus, tad galu galā aizrauj arī pieaugušos – bērnu vecākus.
Novados skolām ir vieglāk ar bērnu starpniecību tikt klāt pieaugušajiem, jo visi turpat vien dzīvo un varam ļoti labi sadarboties ar vecākiem, ar novada vadību. Pirms astoņiem gadiem ekoskolu programmā bija tikai Ropažu vidusskola, pēc tam pievienojās novada bērnudārzs, bet tagad arī visā novadā izveidota ekopadome.
Bērni gribēja āra klasi: tēvi nāca un uzcēla. Cēla divus gadus, toties tiešām tikai no ekoloģiskiem vietējiem materiāliem, paši plēsām dakstiņus jumtam.
Skolā runājam par praktiskām lietām: kāpēc ierobežot plastmasas maisiņu patēriņu, kāpēc vairāk jāēd veselīga un vietējā pārtika utt. Kad ar "groziņiem" nākam uz skolas pasākumiem, čipsus līdzi neņemam.

– Ieva, kad jūs gājāt skolā, cik daudz tur uzzinājāt par vides izglītību? Vai skolā mācītais lika jums iet studēt vides zinātni?
I. Immure: – Par vides jautājumiem runāja vien ģeogrāfijas stundās, bet tikai pieskārās, turklāt informācija bija fragmentāra. Piemēram, runā par globālo sasilšanu, bet nepiemin, ka to veicina arī aizvien pieaugošais patēriņš. Runāja par dažādām sekām, ko var redzēt vidē, mazāk par problēmu cēloņiem. Izpalika diskusijas par vides tēmām. Mana interese par vides jautājumiem radās, apmeklējot LU Vides akadēmiju un Jauno ģeogrāfu skolu, kas rīko bezmaksas nodarbības skolēniem – ekskursijas, radošas nodarbības. Tagad šajā Jauno ģeogrāfu skolā pati vadu nodarbības skolēniem. Savulaik par šādām nodarbībām skolēniem universitātē uzzināju pati, bet domāju, ka skolotājiem vajadzētu būt aktīvākiem – saprast, kuriem skolēniem šādas nodarbības varētu būt interesantas, un mudināt viņus tās apmeklēt.
V. Kakse: – Skolā par vides jautājumiem runā ne tikai ģeogrāfijas, bet arī fizikas, ķīmijas un bioloģijas, bet līdz 6. klasei – dabaszinību stundās. Vismaz tā paredz mācību saturs. Ieva, jūs izskatāties ļoti jauna, un es šaubos, vai skolu pabeidzāt agrāk kā pirms desmit gadiem. Šaubos, ka ķīmijā jums nemācīja par skābajiem lietiem un ozona slāni, bet fizikā par atomenerģijas ietekmi uz vidi.
I. Immure: – Mācīja, bet tas bija tikai vienas stundas temats.
V. Kakse: – Nelaime drīzāk ir tā, ka skolotājs, runājot par minētajām tēmām, neuzsver, ka tā ir vides problēma. Tāpēc var šķist, ka par vides jautājumiem skolā nav runāts, kaut patiesībā ir runāts. Citādi varēja būt līdz 2005. gadam, kad bija spēkā vadlīnijas, kā un kādos priekšmetos būtu jārunā par vides jautājumiem. Sapratām, ka šīs vadlīnijas nestrādā, jo vides izglītības saturs nebija konkrēti iestrādāts mācību priekšmetos. Tāpēc 2005. gadā iekļāvām vides jautājumus ne tikai dabas zinību, bet arī sociālo zinību mācību priekšmetos.
Tāpat VISC visus šos gadus skolēniem rīkoja vides projektu olimpiādi, no kā pērn gan atteicāmies, jo tagad ir ļoti daudz ar vidi saistītu konkursu un aktivitāšu. Taču šī olimpiāde savulaik bija grūdiens tam, lai skolēni vairāk pētītu vietējās vides problēmas un censtos rast tām risinājumu.
Piekrītu iepriekš teiktajam, ka ļoti daudz kas atkarīgs no skolotāja. Jo skolotājs var tikai pastāstīt to, kas saturā prasīts, un skolotājs var iesaistīt skolēnus kādā ar vidi saistītā darbībā. Ja skolēns ir piedalījies, piemēram, makulatūras vākšanā, tad papīra nošķirošana no pārējiem atkritumiem var palikt kā ieradums uz visu dzīvi. Tad gan sākas konflikti ar vecākiem, kam nepatīk, ja mājās ir vairākas atkritumu kastes, viņuprāt, visu varētu mest vienā. Ir gadījumi, kad vecāki zvana uz VISC un sūdzas: "Kāpēc skolā šitā māžojas? Man tagad pilna virtuve ar kastēm!"

– Par vides jautājumiem gan varētu runāt visos mācību priekšmetos, ne tikai jūsu minētajos. Vai VISC rekomendē mācību grāmatu izdevējiem matemātikas grāmatā iekļaut, piemēram, šādu uzdevumu: Pēterītis savāca 5 kilogramus makulatūras, bet Jānītis 11 kilogramu. Cik kopā makulatūras savākts?
– Ir mācību literatūras vērtēšanas kritēriji. Tajos teikts, ka vides izglītības jautājumiem jābūt iekļautiem pilnīgi visās mācību grāmatās visos mācību priekšmetos. Piemēram, 2. klases matemātikas grāmatā iekļauts uzdevums aprēķināt dižkoku skaitu parkā. Dabas zinībās jau stāstīts par dižkokiem, un tas ir kontekstā. Taču arī matemātikas stundā, ja bērns jautā, skolotājam būtu jārunā par dižkokiem, nevis tikai jāliek rēķināt.
S. Kantāne: – Arī literatūrā ir ļoti daudzi teksti, kuri rosina domāt par vides jautājumiem. Piemēram, latviešu tautas dainās arī daudz runāts par attieksmi pret vidi.
I. Liepa-Balode: – Par vides izglītību tiešām var runāt ļoti dažādos veidos. Var runāt ļoti tiešā veidā un var runāt integrējot, kā to cenšamies darīt arī mēs. Liekam klāt gan veselības, gan zinātnes, gan radošos aspektus.
"Zaļā josta" vides izglītības jomā darbojas jau 15 gadus. Sabiedrības interese par šīm tēmām pieaug. Pirmajās mūsu rīkotajās kampaņās piedalījās apmēram 20 skolu, bet šobrīd piedalās jau apmēram 500 izglītības iestāžu. Populārākās ir makulatūras, bateriju un elektrotehnikas vākšanas kampaņas "Tīrai Latvijai". Var tikai brīnīties, kur gadu no gada bērni atkal savāc nododamās lietas. Katru gadu savāc tūkstošiem tonnu.
Jāteic, ka šajās kampaņās arī bieži vien iesaistās ne tikai bērns kā indivīds, bet arī vecāki, viņu darbavietas un citi apkārtējie. Bērni ar ratiņiem apstaigā mājas, iztīra vecajiem ļaudīm pagrabus un bēniņus, protams, ar īpašnieku piekrišanu. Gadās gan arī, ka vecāki ir nikni, jo no visām mājās esošajām pultīm izvilktas baterijas. Tāpēc uzsveram, ka jānodod ir izlietotās baterijas.
"Zaļā josta" gan veido arī vides izglītības materiālus, vides filmas, aktīvi dodamies uz skolām stāstīt par vides jautājumiem.
I. Immure: – Kad mācījos skolā, arī pati piedalījos šādās vākšanas kampaņās. Manuprāt, skolēnus virzīja sacensības gars, nevis kāda dziļāka doma. Apstaigājām pat veikalus, kur bija izlietoto bateriju kastītes, un tās iztukšojām, lai baterijas nodotu paši.
V. Kakse: – Te atkal svarīgi, kā skolotājs motivējis bērnus piedalīties kampaņā. Vai runa bijusi tikai par to, ka vajadzētu kampaņā uzvarēt un dabūt balvu vai vairāk runāts par to, kāpēc mēs to darām.

– Sarunā vairākkārt uzsvērta skolotāju loma. Silvij, kas jūs apmācīja runāt ar skolēniem par vides jautājumiem?
S. Kantāne: – Es esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, bet, lai apgūtu vides tēmas, izmantoju materiālus, ko saņemam no ekoskolu programmas. Tie ir ļoti noderīgi. Daudz palīdz arī pieredzes apmaiņa ar citiem kolēģiem. Notiek dažādi ekoskolu skolotāju un skolēnu forumi, kur ir gan atpūta, gan mācības. Ļoti būtisks ir citu kolēģu un skolas vadības atbalsts.

– Bet kā ir ar citu skolu skolotājiem?
V. Kakse: – Augstskolas piedāvā kursu "Ilgtspējīga attīstība". Tas gan nav obligāts. Vairāku augstskolu mācībspēki kopā arī radījuši attiecīgu mācību līdzekli. Tā būtībā noder arī kā rokasgrāmata skolotājiem, jo tur gūstamas atbildes uz daudziem jautājumiem.
Otra iespēja skolotāju izglītošanai ir pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kursi, kur arī skolotāji var piedalīties kursos par ilgtspējīgu attīstību.
Arī uzņēmums "Latvijas valsts meži" rīko ļoti interesantus kursus skolotājiem, taču tie ir jānopelna, pirms tam aktīvi ar skolēniem darbojoties programmas "MammaDaba" ietvaros.
A. Ozola: – Likumā ir noteikts, ka visiem augstskolu studentiem, ne tikai tiem, kas paši to izvēlējušies, ir jāsaņem noteikta deva informācijas par vides jautājumiem. Diemžēl praksē iedarbināta šī norma nav. Jo augstskolu programmas ir akreditētas uz sešiem gadiem un nav mehānisma, kas tām liktu akreditācijas starpposmā papildināt obligāto studiju kursu skaitu.
V. Kakse: – Jādomā, kā šo jautājumu atrisināt, jo te viena likuma prasība saduras ar citā likumā noteikto augstskolu autonomiju.
I. Immure: – Kāda mana paziņa ir izvēlējusies minēto studiju kursu un teic, ka esot ļoti garlaicīgs. Tā kā pazīstu pasniedzējus, kas to pasniedz, neticu, ka nav interesanti. Taču, ja studentam nav intereses par šīm tēmām, šādas lekcijas viņus neaizrauj.
E. Cepurītis: – Jā, aptaujas liecina, ka cilvēku interese par vides jautājumiem ir zema. Viņi ir pat tā kā samulsuši, kad par šīm tēmām viņiem ko jautā. Tā ir arī mediju atbildība, jo, piemēram, Parīzes Klimata pārmaiņu konference, kur tika izskatīti svarīgi jautājumi, presē tika ļoti maz atspoguļota.
A. Ozola: – Tāpēc jādomā, kā saglabāt bērnos to, ko viņi ieguvuši skolā. Lai nemainās viņu domāšana tāpēc, ka pēc skolas absolvēšanas pietrūkst vides izglītības. Jāatrod veidi, kā izglītot pieaugušos. Ir jāstāsta pieaugušajiem, kāpēc, piemēram, jāšķiro atkritumi.
I. Liepa-Balode: – Mūsu kampaņas vērstas ne tikai uz bērniem, kaut arī tās ir plašākās. Ir ārkārtīgi nepieciešama pieaugušo auditorijas izglītošana, un mēs izglītojam gan iedzīvotājus, gan māju vecākos un apsaimniekotājus, gan pašvaldību darbiniekus. Savulaik Vides aizsardzības fondā vadīju Zaļo skolu – vides izglītības programmu pieaugušajiem – un interese bija ļoti liela. Šobrīd šis pieaugušo apmācību lauciņš ir diezgan tukšs.
Tā ka atkal atgriežamies pie bērniem, jo viņi nes informāciju uz mājām un "uzmana" vecākus, kuri negrib bērna acu priekšā būt videi nedraudzīgi un "pārvērsties par cūku", jo metuši atkritumus mežā. Zināms, ka jaunāko klašu skolēni cūkmena reklāmas uztver ļoti tieši un līdz asarām baidās, ka vecāki pārvērtīsies par cūkām.
I. Immure: – Diemžēl, kā teicis sociologs Ivars Austers, ir izpētīts, ka visas vides aizsardzības akcijas, kas domātas it kā plašākai sabiedrībai, apmeklē tikai tie, kuri jau dzīvo videi draudzīgi. Piemēram, atkritumu šķirošanas akciju apmeklēs tikai tie, kuri jau šķiro atkritumus, jo viņiem jau ir interese par šo tēmu. Savukārt cilvēkus, kurus vides jautājumi vispār neinteresē, ir teju neiespējami aizsniegt.
I. Liepa-Balode: – Tāpēc mēs meklējam dažādus veidus, kā aizsniegt arī neieinteresētos. Lai skaidrotu, kāpēc būtu jāierobežo plastmasas maisiņu lietošana, rīkojām dejas izrādi pie "Origo" stacijas laukumā, kur piektdienas pēcpusdienā ir milzīga cilvēku plūsma. Šādus instrumentus gan bieži nevaram izmantot, jo tas prasa līdzekļus un nav viegli noorganizējams.
Taču cilvēki diezgan ātri pierod darīt kādas videi draudzīgas lietas, kas iepriekš nav darītas. Piemēram, Itālijā jau kopš 2011. gada nelieto plastmasas maisiņus un visi pie tā ir pieraduši.
I. Immure: – Ja lielākā daļa saprot, ka tā darīt ir norma, tad jā, viss notiek.
I. Liepa-Balode: – Lai cilvēki saprastu, ka tā ir norma, ir jāveido viņu domāšana. Jāmeklē arvien jauni cilvēku uzrunāšanas veidi. Jāsaprot, kā motivēt rīkoties videi draudzīgi: ar burkānu vai ar pātagu.
Jāpiebilst, ka viena lieta ir teorija par to, kā šķirot atkritumus, bet otra lieta, kā to darīt praksē. Diemžēl ar atkritumu apsaimniekošanu Latvijā joprojām ir diezgan lielas problēmas. Nav lielas jēgas skolā bērniem stāstīt, ka jāšķiro atkritumi, ja pie viņu mājām nav pieejami konteineri atkritumu nodalīšanai.
A. Ozola: – Atkritumu tēma ir tikai viena vides izglītības sadaļa. Jādomā, kā runāt par patēriņa samazinājumu, par apziņas veidošanu, ka planēta mums ir tikai viena.
V. Kakse: – Skolā ļoti nopietna problēma ir tā, ka skolotājiem jāprot nobalansēt starp finanšu pratību, kas arī ir ļoti aktuāla lieta, un ilgtspējīgu attīstību.

– Kur problēma? Vai tad nav tā: jo mazāk patērēsi, jo mazāk naudas iztērēsi, jo būsi videi draudzīgāks?
S. Kantāne: – Problēmas rodas tāpēc, ka lētākais ne vienmēr ir veselīgākais, vietējā produkcija parasti nav tā lētākā. Mūsu skolā bija tāds projekts, ka skolēni devās uz vietējiem veikaliem, lai noskaidrotu, cik daudz Latvijā ražotu preču tur var nopirkt. Pavērās diezgan bēdīga aina.
E. Cepurītis: – Vides izglītības plānošanā kā centrālā lieta ir uzsvērta kritiskās domāšanas prasme. Tā palīdzētu arī pieņemt pareizos lēmumus šādās pretrunīgās situācijās. Visiem skolu absolventiem būtu jāspēj izvērtēt sava patēriņa ietekme uz vidi un jāspēj saprast, kā to varētu mazināt. Jāspēj būt noturīgiem pret reklāmām, kas aicina pirkt lietas, kas nemaz nav vajadzīgas, izvērtēt, kurai informācijai ticēt un kurai ne. Diemžēl ir maz mācību materiālu, kas šādu kritisko domāšanu attīstītu.
V. Kakse: – Jaunajā, uz kompetencēm balstītajā mācību saturā kritiskajai domāšanai un problēmu risināšanai būs atvēlēta gana būtiska loma.
E. Cepurītis: – Problēma ir arī tā, ka Latvijā trūkst kāda līdera, sabiedrībā cienīta cilvēka, kas aicinātu rīkoties videi draudzīgi.

– Tātad jāatrod kāds populārs cilvēks, kurš aicinātu tautu, piemēram, šķirot atkritumus!
I. Liepa-Balode: – Mēs tieši ar to tagad nodarbojamies. "Maisiņu kampaņā" jau iesaistīti Agris Daņilēvičs, Elita Patmalniece, Sandijs Semjonovs, Ģirts Timrots, Māris Olte.
Negribētu piekrist iepriekš teiktajam, ka cilvēkus maz interesē vides jautājumi. Mūsu tautas mītiskajā domāšanā ir ielikta mīlestība uz dabu, mēs visi uz to rezonējam. Tomēr jautājums, kā par to runājam ar katru vecuma grupu, ir svarīgs. Attieksmi veido tieši izglītotība. Jo lielāks ir valstiskais atbalsts, jo vieglāk un foršāk to darīt. Šobrīd vides izglītība lielā mērā balstās uz ideālistiem.

***

UZZIŅA
2015./2016. gadā "Zaļās jostas" rīkotajā makulatūras vākšanas kampaņā piedalījās 409 Latvijas izglītības iestādes. Savāktas 19 kravas vilciena kravas ar makulatūru – 1185 tonnas, no kā saražotas 833 tonnas otrreizējā papīra. Tādējādi no izciršanas pasargāti 15 160 koki.

***

Kas ir ekoskolas
Ekoskolu programma ir viens no visaptverošākajiem un populārākajiem vides izglītības modeļiem pasaulē. Programmas pamatā ir vienkāršas, brīvi piemērojamas un efektīvas vides pārvaldes sistēmas izveide skolā. Tā veicina arī izpratni par vidi, saistot to ar daudziem mācību priekšmetiem, veido attieksmi un vērtības, interesi par vidi un līdz ar to arī vēlmi rīkoties, procesā iekļaujot ne tikai skolas dzīvē iesaistītos, bet arī apkārtējo sabiedrību.
Pašlaik ekoskolu programmā ir iesaistītas vairāk nekā 46 000 skolas visā pasaulē, Latvijā tās ir vairāk nekā 200 izglītības iestādes, sākot no pirmsskolas izglītības līdz pat augstskolām. Šajā mācību gadā 57 izglītības iestādes saņēmušas ekoskolu sertifikātu, bet 125 – starptautisko zaļo karogu. Vienīgā augstākās izglītības iestāde, kas šajā mācību gadā saņēmusi zaļo karogu, ir Vidzemes Augstskola. Šīs balvas skolām tiek piešķirtas uz vienu mācību gadu un ikreiz jānopelna no jauna.
Ekoskolās darbojas ekopadome, skolas gatavo vides pārskatu un vides rīcības plānu, kā arī ievēro vides kodeksu.
Katru gadu ekoskolu programmā iesaistītajai skolai ir jāizvēlas kāds no tematiem, ar kuru visa gada garumā tiek strādāts pastiprināti, mēģinot attiecīgās vides problemātikas apzināšanā un problēmu risinājumu meklējumos iesaistīt iespējami plašāku skolas un sabiedrības daļu. Šobrīd Latvijā ekoskolas var izvēlēties šādas tēmas: atkritumi, enerģija, ūdens, transports, veselīgs dzīvesveids, skolas apkārtne, klimata izmaiņas, meži.


@ Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze