11.04.2014.

Naudiņš varētu aicināt koalīciju doties apskatīt Inčukalna gudrona dīķus

Naudiņš pastāstīja, ka apmeklējis Inčukalna novadā esošos gudrona dīķus, lai pats iepazītos ar esošo situāciju - kādi tie dīķi ir un kā līdz šim ir norisinājušies sanācijas darbi. "Man pat vārdu nebija, kad ieraudzīju, kā tur izskatās. Un smaka nav izturama ilgāk par desmit minūtēm," sacīja ministrs.

Pēc šī apmeklējuma viņš ir pārliecināts, ka sanācijas darbi ir jāturpina un tie jāpabeidz noteiktajā termiņā. Tāpēc ministrs ir sarūgtināts, ka lielās birokrātijas dēļ patlaban tiek bremzēts jautājums par papildu finansējuma piešķiršanu darbu veicējiem. Viņaprāt, ja koalīcijas partneri paši aizbrauktu palūkot situāciju klātienē, lēmumu pieņemšanas ātrums mainītos un finansējums tiktu ātri piešķirts.

"Tas ir jāizjūt uz savas ādas, tad būs pavisam cits skatījums," pauda Naudiņš. Viņaprāt, par gudrona dīķu sanācijas projektu atbildība jāuzņemas ne vien Ministru kabinetam, bet arī visai Saeimai. Ministrs arī uzzinājis, ka uz šiem dīķiem vestas ķīmiskās vielas no vairākām citām Padomju Savienības valstīm - to viņš pirms tam neesot zinājis. Pēc viņa domām, šāda rīcība ir noziegums pret vidi, ka ķīmiskās vielas tikušas sagāztas skaistā priežu meža masīvā, apdraudot gan cilvēku, gan arī dzīvnieku veselību.

Patlaban sanācijas darbi objektā ir apturēti, līdz tiks piešķirts papildu finansējums. Ministrs ticies arī ar vietējās pašvaldības pārstāvjiem, kuri bijuši vienisprātis, ka, ja projekta pabeigšanai ir nepieciešams papildu finansējums, tad tas ir jāatrod un sanācijas darbi beidzot ir jāpabeidz. Jau ziņots, ka, uzklausot visas iesaistītās puses, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nolēmusi turpināt Inčukalna sērskābā gudrona dīķu sanācijas projektu.

Valsts vides dienests (VVD) jau ir iesniedzis dokumentus Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) ar lūgumu atļaut piemērot sarunu procedūru papildu finansējuma novirzīšanai šī projekta īstenošanai. VVD savā vēstulē IUB norādīja, ka VVD, sagatavojot konkursa dokumentāciju, nevarēja paredzēt, ka būtu nepieciešams veikt pētījumus tādiem sērskābā gudrona parametriem kā hidrofobitāte/hidrofilitāte, kas pašlaik pielietojamās tehnoloģijas gadījumā ir izrādījusies kritiska.

Pašreizējā situācija liecina, ka projektā paredzēto darbu izpildi kavē tieši tas, ka Inčukalna dienvidu dīķī esošais sērskābais gudrons ir hidrofīls, turklāt nav iespējams nepārprotami noteikt, kādu vielu klātbūtne vai kādi sērskābajā gudronā norisošie procesi ir izraisījuši šādu gudrona netipisku īpašību. Līdz ar to noteiktajā laika posmā konstatējamās materiāla īpašības nav prognozējamas, pat zinot detalizētu materiāla ķīmisko raksturojumu. Tādējādi ir iespējams apgalvot, ka materiāla īpašības, kas, kā konstatēts, nosaka sērskābā gudrona pārstādes tehnoloģiskās problēmas, nevarēja būt paredzamas ne no pasūtītāja, ne uzņēmēja, ne inženiera puses.

Ievērojot minēto, VVD secinājis, ka konstatētās problēmas un apstākļi attiecībā uz gudrona netipiskajām īpašībām un ķīmisku vielu reakcijas ietekmi uz gudronu bija neparedzami gan pasūtītājam projekta sagatavošanas stadijā, gan uzņēmējam, veicot sanācijas darbus.

Līdz ar to VVD uzskata, ka apstākļi, kuru dēļ ir nepieciešami papildu darbi un attiecīgi jauna iepirkuma procedūra, ir kvalificējami kā neparedzami tehniskas dabas apstākļi. Līgums ar "Skonto būvi" par Inčukalna sērskābā gudrona dīķu sanāciju noslēgts vēl Vides ministrijas laikā 2010.gada septembrī. Projekta pasūtītājs ir VVD, galvenais būvuzņēmējs - SIA "Skonto būve", savukārt tehnoloģisko aprīkojumu nodrošina Vācijas kompānija "Mueg".

Gudrona dīķi ir viena no visvairāk piesārņotajām teritorijām ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijas reģionā. Dīķu sanāciju finansē no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem. Dīķi atrodas Inčukalna pagasta teritorijā 30-35 kilometrus uz austrumiem no Rīgas.

20.gadsimta 50.-80.gados no Rīgas naftas pārstrādes un smēreļļu rūpnīcas tika izvests sērskābais gudrons - ražošanas atkritums, kas veidojās medicīnisko un parfimērijas eļļu ražošanas procesā. Līdz 20.gadsimta 70.gadu sākumam to uzglabāšanai tika izmantots ziemeļu dīķis, bet vēlāk - dienvidu dīķis. Atkritumi tika izgāzti smilts karjeros bez pamatnes un bortu hidroizolācijas.

Projektu plānots pabeigt 2015.gadā.