Sveicināti vortālā www.atkritumi.lv!
 

31.03.2016.

Kur nonāk Rīgas atkritumi?

Katru dienu rīdzinieki iznes no saviem mājokļiem atkritumus un izber tos pagalmā novietotajos konteineros. Šajos atkritumos viss ir juku jukām – tukšas piena pakas, kafijas kārbas, netīras salvetes, iepakojuma kastītes, vistu kauli, apelsīnu mizas utt. Par to, kas ar šiem atkritumiem notiek pēc tam, mēs zinām maz.
Un mums pat nenāk prātā, ka dažas lietas no mūsu atkritumu tvertnes vēlāk figurē biržā kā aktīvas tirgošanās objekts un ceļo pa visu pasauli – no Indijas līdz Ekvadorai.

"Iesaldētā” krava
Atkritumu konteinerus no Rīgas dzīvojamo māju pagalmiem ar automašīnām izved vairāki Latvijas uzņēmumi, kas nodarbojas ar sadzīves atkritumu savākšanu. Uzņēmumi ir dažādi, taču vieta, kurp automašīnas aizved savu guvumu, gan ir viena un tā pati – tas ir Getliņu atkritumu poligons Rumbulas apkaimē.
Atkritumu izgāztuve Getliņos tika atklāta jau 1972. gadā. Strauji augošās galvaspilsētas sadzīves atkritumiem tika atvēlēta citiem mērķiem neizmantojama teritorija purvainā vietā. Ņemot vērā tālaika primitīvo utilizācijas metodi, nekas cits nebija nepieciešams, jo atvestos atkritumus vienkārši sastūma kaudzēs un izlīdzināja ar buldozeru. Lētāk neizdomāsi!
Taču pagāja vairāk nekā divdesmit gadu, un kļuva skaidrs, ka ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas. Mērījumi liecināja, ka izgāztuve apdraud gruntsūdeņus, turklāt tik primitīvu tehnoloģiju izmantošana varēja kavēt Latvijas pievienošanos ES. Tādēļ tika atrasti līdzekļi, lai visu sakārtotu. Šī kārtība nozīmēja to, ka ar automašīnām atvestos atkritumus pildīja bioloģiski noārdāmās šūnās un sapresēja. Būdami izolēti no apkārtējās vides, atkritumi sāka sadalīties. Tādēļ šūnas ir aprīkotas ar caurulītēm gāzes un notekūdeņu novadīšanai. Ūdens nonāk attīrīšanas iekārtās, un arī gāze tiek attīrīta un lietderīgi izmantota. No tās ražo divu veidu enerģiju – elektrību un siltumu.
Tiktāl viss būtu brīnišķīgi un pat mazliet pastorāli, jo uzņēmums „Getliņi Eko” virs atkritumu šūnām ir ierīkojis zālienus, kurus izmanto aitām par ganībām, savukārt, pateicoties tam, ka uzņēmumam ir pašam savi energoresursi, tā siltumnīcās visu gadu tiek audzēti garšīgi tomāti. Tomēr kāda nopietna problēma tā arī palika neatrisināta. Šūnas pildījās ar atkritumiem pārāk ātri, un poligonā sāka katastrofāli pietrūkt vietas. Kopā ar pārtikas atkritumiem tur nonāca arī priekšmeti, kas sadalās ļoti lēni vai nesadalās nekad: skārda kārbas, celofāna maisiņi, plastmasas pudeles un metāla detaļas. Turklāt visus šos materiālus var pārstrādāt otrreizējās izejvielās, nevis glabāt zemē kā iesaldētu kravu. Tādējādi kļuva skaidrs, ka ir nepieciešams atdalīt lieko un šūnās iepildīt tikai bioloģiskos atkritumus. 2015. gada rudenī blakus poligonam darbu sāka Baltijā pirmā (un Eiropā otrā) atkritumu automātiskās šķirošanas rūpnīca.

Ēdiena otrā dzīve
Sāksim no brīža, kad esam rūpīgi savākuši atkritumus maisiņā, iemetuši pie mājas novietotajā konteinerā un atkritumu izvešanas automašīnas tos ir nogādājušas Getliņos. Kas notiek tālāk?
Tāpat kā agrāk automašīna vispirms tiek nosvērta, jo ir jāveic atvesto atkritumu uzskaite. Kādreiz automašīna pēc svēršanas rausās uzkalnā, lai papildinātu kārtējās bioloģiski noārdāmās atkritumu šūnas saturu, bet tagad viss notiek citādi. Automašīna nogriežas pa kreisi un dodas rūpnīcas ēkas virzienā, kur pa plaši atvērtiem vārtiem iebrauc ar jumtu nosegtā pieņemšanas zonā. Tur atkritumi tiek izkrauti uz betona grīdas, un automašīna uzreiz dodas atpakaļ uz pilsētu pēc nākamās kravas.
Pieņemšanas zona ir ierīkota ļoti vienkārši – tā ir milzīga zāle, kurā nepārtraukti darbojas lentes transportieris. Blakus atrodas ekskavators. Ar ritmiskām kustībām tas ar savām metāla ķetnām satver atkritumus un novieto uz transportiera lentes. Vienā tvērienā ietilpst pusotra tonna. Kad mūsu atkritumu maisiņš ir nonācis uz konveijera, tas caur sienā izveidotu atveri tiek automātiski pārvietots uz citu zāli, kur atrodas šķirošanas zona.
Dodamies turp. Kopskats ir galvu reibinošs – visapkārt konveijeri, kas pirmajā brīdī šķiet izvietoti ļoti haotiski. Pa vienu konveijeru atkritumi virzās uz priekšu, pa citu – atpakaļ, vienā vietā atkritumu grēda tiek celta augšup, savukārt citur tā atkal nolaižas lejā. Nezinātājam sākumā ir grūti izprast šo kustību loģiku. Tomēr, ja apstājas uz vietas un pavēro, drīz vien var konstatēt, ka pārvietošanas laikā mainās atkritumu sastāvs.
Pa to laiku mūsu maisiņš kopā ar citiem atkritumiem ir nonācis smalcinātājā, kurš bez žēlastības sadala sīkos gabaliņos visu, kas nonāk viņa negausīgajā rīklē. Tas visai maz līdzinās maigajai ierīcei, kas birojos smalcina nevajadzīgus papīrus. Šejienes smalcinātājs ir izgatavots no ārkārtīgi izturīgiem un sastāva ziņā slepeniem sakausējumiem (to sastāvs ir ražotāja noslēpums!), kas spēj samalt skaidās jebkuru materiālu, tostarp arī metālu. Smalcinātājā visi maisiņi automātiski tiek atvērti. No tā pēc dažām sekundēm izplūst homogēna masa, ko veido vienāda lieluma atkritumu gabaliņi.
Savukārt turpmāko konveijera posmu uzdevums ir sašķirot atkritumus pēc sastāva.
Redzam, kā no atkritumu masas ir atdalītas koši oranžas apelsīnu miziņas, olu čaumalas un kartupeļu mizas. Tas nozīmē, ka atkritumu plūsma ir šķērsojusi vibrosietu, kuru šķirotavas operatori profesionālajā slengā dēvē par kratīkli. To veido milzīgs vibrējošs siets un trumuļi ar dažāda lieluma atverēm. Bioloģiskie atkritumi atšķiras no pārējiem ar to, ka tie ir smalkāki un smagāki. Tādēļ tie nokrīt lejā un izveido gatavu biomasu, ko var nogādāt uz blakus esošo kalnu un iepildīt šūnās.
'Biomasa veido apmēram 70 % no visiem atkritumiem,” stāsta mūsu gids Guntars Levics, rūpnīcas saimnieka – uzņēmuma "Clean R” – valdes loceklis. "Pēc tam, kad tā šūnās būs izrūgusi un atdevusi visu gāzi, to varētu izmantot otrreiz. Protams, kā komposts tā vairs nav derīga, taču, piemēram, izstrādāto karjeru aizpildīšanai – kāpēc gan ne.”

Maisi pa labi, kārbas pa kreisi
Pēc biomasas atdalīšanas visi atkritumi virzās uz ventilatoriem. Arī tas ir ražošanas termins, bet oficiāli runa ir par plastmasas šķirošanas bloku.
Milzīgas iekārtas, kas rada gaisa plūsmu un darbojas līdzīgi putekļsūcējiem, izsūc no atkritumu masas vieglāko plastmasas veidu – celofāna maisiņus. Tādējādi tiek iegūts vēl viens gatavās produkcijas veids, ko var nosūtīt otrreizējai pārstrādei.
Pārējos plastmasas veidus apskata optiskais skeneris. Tas veic daudz smalkāku šķirošanu: piena pudeles ir viens plastmasas veids, šampūna pudeles – cits, bet logu mazgāšanas šķidruma kanniņas – vēl trešais. Turklāt piecās vietās konveijera ceļā ir uzstādīti spēcīgi magnēti, kas atdala no visas atkritumu masas metālu – atsevišķi melno un atsevišķi krāsaino. "Vienīgais, ko diemžēl nav iespējams atdalīt no atkritumu masas, ir stikls,” ar zināmu rūgtumu konstatē G. Levics.
"Tā lielākā daļa nonāk biomasā un veido apmēram 5 % no tās apjoma. Un šī problēma ir aktuāla visā pasaulē, jo vēl nav izgudrotas tehnoloģijas, kas ļautu stiklu atdalīt automātiski. Tehnoloģijas stikla otrreizējai pārstrādei ir, taču tā atdalīšanai no kopējiem atkritumiem – nav. Maisiņus var izvilkt ar putekļsūcēju, metālu – ar magnētiem, bet ar ko lai izvelk stiklu? Tādēļ stikla burka vai pudele, ko izmet speciālajā konteinerā, kas paredzēts stiklam, iegūst otru dzīvi. Turpretī tāda pati burka vai pudele, kas izmesta kopā ar pārējiem sadzīves atkritumiem, ir zaudēts materiāls.”

Eglītes, petardes un citas galvassāpes
Neskatoties uz to, ka rūpnīca ir automātiska, mehānismi nebūt nav atstāti savā vaļā. To darbību rūpīgi uzrauga cilvēks. Zem milzīgās zāles griestiem atrodas kabinets, kurā patlaban dežurē Pēteris Beķeris. Viņa priekšā ir liels skaits monitoru. Vairākumā no tiem ir redzami nekustīgi attēli – dažādas shēmas. Savukārt monitorā, no kura Pēteris neatrauj skatienu, attēls ir dzīvs: tas ļauj reālajā laikā redzēt atkritumu plūsmu. Izrādās, ka visā zālē pie katra mezgla ir iemontētas miniatūras videokameras. Tās ļauj novērot vietas, kurām cilvēks nevar piekļūt, piemēram, ielūkoties visu aprijošā smalcinātāja vēderā.
"Sekot automātikas darbam vajag obligāti, jo atkritumos var gadīties vispārsteidzošākās lietas,” paskaidro Pēteris, neatraudams acis no ekrāna. „Jūs pat nespējat iedomāties, ko cilvēki dažkārt izmet sadzīves atkritumos. Piemēram, reiz pa konveijeru pārvietojās automobiļa pusass. Tā nostājās šķērsām lentei un nobremzēja tās kustību. Vajadzēja apturēt visu rūpnīcu. Savukārt Jaungada svētku laikā ļaudis mierīgi izmet atkritumos nesprāgušas petardes. Un pēc tam tās uzsprāgst pie mums uz konveijera. Nē, īsts salūts gan te neiznāk, jo paaugstinātā temperatūra iedarbina ugunsdzēsības sistēmu un petarde uzreiz tiek aplieta ar ūdeni. Taču vienalga šādi brīži nav patīkami, jo pasaulē ir bijis ne mazums gadījumu, ka vienas vienīgas petardes dēļ ir nodegusi visa rūpnīca.
Vēl viens mūsu galvassāpju iemesls ir Ziemassvētku eglītes. Kaut arī smalcinātājs tās var samalt bez grūtībām, eglītes līdz tam nemaz netiek: to izplestie zari darbojas kā sprieslis un apstādina transportieri.
Un, visbeidzot, vēl viena bieža problēma ir svētku lentes. Tās dažkārt mēdz būt tik garas, ka viens gals atrodas šķirošanas zonas sākumā, bet otrs – beigās. Protams, ka pa ceļam daļa lentes var ieķerties. Tāpēc, lai kāda būtu automātika, ir situācijas, kuras bez cilvēka iejaukšanās nav atrisināmas.” Līdzās šķirošanas zonai monitoros ir redzama arī atkritumu pieņemšanas zona. Un Pēteris laiku pa laikam apskata arī to. Ekskavatora vadītājs nevar saskatīt, ko tieši ir sagrābušas un novietojušas uz konveijera ekskavatora gigantiskās ķetnas, tādēļ Pēteris uzrauga, lai šķirošanas zālē nenonāktu kārtējā pusass.
Naktīs tehnika nestrādā. Pēc pulksten 22.00 šķirošana tiek pārtraukta un pie izslēgtajām iekārtām un apstādinātā konveijera dodas apkopēju brigāde, kas visu rūpīgi iztīra. Līdzās viņiem pie mehānismiem rosās arī tehniskās apkalpes personāls – tiek veikta apskate, eļļošana un regulēšana.

Atkritumi biržā
Un beidzot mēs esam nonākuši trešajā – gatavās produkcijas – zonā. Šeit atrodas raiba nesaprotama sastāva masa, kas nedaudz atgādina mūsdienu avangardistu instalācijas. Tajā vairs nav biomasas, kas tika atdalīta pašā sākumā, kad atkritumi tikai sāka savu ceļojumu pa konveijeru. Nav arī krāsainā un melnā metāla, kas masu pameta apmēram procesa vidū. Šeit ir tikai plastmasa, kas sagatavota nosūtīšanai uz citām rūpnīcām. Tur tiks veikta vēl smalkāka šķirošana, jo polimēru grupu skaits ir liels un tās visas ir jāpārstrādā atsevišķi.
"Kādā galamērķī var nonākt mūsu atkritumi?” jautājam Levica kungam.
"Jebkurā pasaules nostūrī. Atkritumi veido globālu tirgu, kurā ir milzīgs pieprasījums gan pēc metāla, gan papīra un plastmasas. Atkritumi ir biržas produkts, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Tas ir globāls tirgus laukums, kurā Latvija un pat visa Baltija ir ļoti mazs spēlētājs.
Mēs gadā saņemam 300 tūkstošus tonnu atkritumu un no tiem uz tālāku pārstrādi nosūtām 50 tūkstošus tonnu. Šķiet milzīgs skaitlis! Taču no globālā tirgus viedokļa tas ir kā piliens jūrā, jo tur figurē partijas, kuru apmērs ir desmitiem un pat simtiem miljonu tonnu. Nosūtot sašķirotos atkritumus tālāk, mēs orientējamies uz jau iedibinātiem sakariem, jau izveidotām tirdzniecības ķēdēm. Taču pirmām kārtām, protams, noteicošā ir cena. Piemēram, arī Latvijā ir polimēru pārstrādes rūpnīcas. Taču mēs savus plastmasas atkritumus visbiežāk sūtām uz Vāciju, Zviedriju vai Ķīnu, kur tiek piedāvāta labāka cena. Kā piemēru aplūkosim papīru, kuru mūsu uzņēmums vāc atsevišķi, jo kopējos atkritumos tas piesūcas ar mitrumu un līdz ar to pārstrādei vairs nav derīgs. Ir papīra pārstrādes rūpnīca tepat Klaipēdā, taču mēs nesen nosūtījām lielu partiju uz Ekvadoru. Milzīga loma atkritumu pārstrādē ir Indijai, un arī turp mēs regulāri sūtām savu produkciju.”

Sarunas laikā pie rūpnīcas cita pēc citas piebrauc milzīgas automašīnas, kas ieradušās pēc sašķirotajiem atkritumiem, lai aizvestu tos otrajā dzīvē. Tie tiks nogādāti tādās tālās un eksotiskās zemēs, kurās mēs, kas tikai vakar izmetām šīs kārbiņas un flakoniņus atkritumu tvertnē, iespējams, nekad nepabūsim.
Interesanti ir tas, ka automātiskā rūpnīca Getliņos nav tipveida, bet ir būvēta pēc pavisam individuāla projekta, jo atkritumi katrā valstī ir citādi – to sastāvs ir atkarīgs no iedzīvotāju ienākumu līmeņa, ekonomiskās situācijas, atkritumu šķirošanas kultūras, vietējām tradīcijām un daudziem citiem faktoriem. Risinājums, kas der Hamburgai, nav piemērots Stokholmai. Un tas, kas ir piemērots Stokholmai, neder Rīgai.

 

@ https://info.riga.lv/lv/news/kur-nonak-rigas-atkritumi?8739