08.01.2014.

No veikala plaukta līdz miskastei – viens solis

Pārtikas atkritumu apsaimniekošana Latvijā nevedas, bet izmetam ēdienu tik naski kā citur Eiropā, radot nopietnu vides piesārņojumu.

Lielie izēšanās svētki aiz muguras, un cik no uzkodu pārbagātības nonācis vēderos, cik – atkritumos, uz katra paša sirdsapziņas. Taču papētot globālā mērogā, tik nevainīgi mūsu ikdienas paradumi nemaz nav. Katru gadu visā pasaulē viena trešā daļa no saražotā pārtikas apjoma nonāk atkritumu tvertnēs. Eiropas Savienībā ik gadu atkritumos nonāk 89 miljoni tonnu saražotās pārtikas, bet cik liels ieguldījums izmestajos miljonos ir Latvijai, precīzi atbildēt Dabas Dienai nevarēja neviens, jo oficiālu datu par to nav.

Viss sakārtots?

Loģisks šķiet pieņēmums, ka lielākie pārtikas atkritumu radītāji ir tieši pārtikas preču pārdevēji. Kad Dabas Diena vairākiem tirgotājiem vaicāja, cik daudz no produkcijas nākas izmest, neviens konkrētu nerealizētās pārtikas preču daudzumu nenosauca, aizbildinoties, ka tas ir komercnoslēpums vai ka šādu statistiku gluži vienkārši neveido. Bet visi kā viens dievojās, ka izmestie pārtikas apjomi nav lieli. Lielākie mazumtirdzniecības veikalu tīkli Rimi un MAXIMA apgalvo, ka rūpīgi plāno preču apjomu un pievērš lielu uzmanību pareizai preču apritei veikalos, jo lieli pārtikas atkritumi tirdzniecībā nozīmē sliktu rādītāju, kas liecina par nesaimniecisku uzņēmējdarbību. Tomēr veikalniekam pilnīgi izvairīties no utilizējamas pārtikas nav iespējams, īpaši tas attiecas uz precēm ar īsu realizācijas termiņu. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas izplatīšanas daļas vadītāja Tatjana Marčenkova norāda, ka par izplatīšanai nederīgu pārtika kļūst tad, ja tā neatbilst konkrētām kvalitātes un nekaitīguma prasībām, piemēram, ja tai beidzas derīguma termiņš vai ja tā ir bojāta. Šādos gadījumos Latvijā tirgotājiem jārīkojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Obligāta likumdošanas prasība ir, ka visus pārtikas produktus, kuri netiek termiski apstrādāti, piemēram, svaigu gaļu, zivis, pēc derīguma termiņa beigām jāpārvieto uz slēgtu novietni, kur tai pakaļ atbrauc utilizācijas firma. Tālāk šos pārtikas atkritumus iznīcina sadedzinot vai pārstrādājot un pēc tam apglabājot atļautā atkritumu poligonā. «Daļu šo produktu, ja vien dota PVD atļauja, var nodot pārstrādei atzītiem un reģistrētiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu aprites uzņēmumiem, kas to izmanto lolojumdzīvnieku barošanā vai šo dzīvnieku barības ražošanā,» saka Marčenkova. Veikalnieki stāsta, ka pārējie pārtikas produkti pēc derīguma termiņa beigām lielākoties tiek utilizēti tāpat kā citi sadzīves atkritumi. Daudzi tirgotāji augu valsts produktus – augļus, dārzeņus, maizi – ziedo dzīvnieku patversmēm, mednieku biedrībām, zvēraudzētavām vai Rīgas Zooloģiskajam dārzam. To apstiprina arī Rīgas Zooloģiskā dārza pārtikas virtuves vadītāja: «Pārtikas atkritumus mums piegādā lielveikalu tīkls Rimi, tālāk mēs atšķirojam to, kas mums der, pārsvarā tie ir augļi, dārzeņi, zaļumi, maize. Viņi vienīgie ir pārtikas atkritumu piegādātāji zooloģiskajam dārzam.» Lielveikali Rimi šādi atbalstot nu jau vairāk nekā 50 organizācijas, tādēļ daudziem ķepaiņiem un astaiņiem ir ko likt uz kārā zoba. Līdzīga prakse ir arī lielveikaliem Maxima un Elvi.

Likumdošanā iegravēts – atdot nedrīkst

Lai gan dzīvniekiem mieloties ar lielveikalu pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš, likums neliedz, ar cilvēkiem ir mazliet citādi. Ne pārtikas banka Paēdušai Latvijai, ne žēlsirdības misijas Dzīvības ēdiens zupas virtuve pārtiku no tirgotājiem pēc realizācijas termiņa beigām nepieņem, jo saskaņā ar normatīvajiem aktiem pārtika pēc derīguma termiņa beigām tiek uzskatīta par izplatīšanai nederīgu un šādus produktus nedrīkst dot cilvēkiem, jo tā var radīt draudus veselībai. «Mēs nepieņemam pārtiku pēc derīguma termiņa beigām, jo to nedrīkst darīt. Ja PVD konstatē, ka pie mums ir kaut kas ar iztecējušiem termiņiem, tad tā attieksme no viņu puses ir ļoti stingra un var būt pat pacelts jautājums par zupas virtuves slēgšanu,» – tā žēlsirdības misijas Dzīvības ēdiens projektu vadītājs Harijs Provornijs. Viņš atceras, ka reiz PVD zupas virtuvē atradis graudus pēc realizācijas termiņa beigām, kas bija paredzēti putras vārīšanai, toreiz darbiniekiem ar dienestu bijusi ļoti nopietna saruna, lai zupas virtuvi nenāktos vērt ciet. Labdarības organizācijas jau vairākkārt ir vērsušās gan PVD, gan Valsts kancelejā ar lūgumu atļaut izplatīt lietojamu pārtiku, kam beidzies derīguma termiņš, bet Latvijas likumdošana arvien vēl palikusi kā akmenī cirsta: «Mēs jau vairākus gadus kopīgi ar Zemkopības ministriju, piedaloties pārtikas ražotājiem un izplatītājiem, esam diskutējuši par šo jautājumu, taču diemžēl šis jautājums Latvijā paliek tāds, kāds tas ir. Mēs nevaram pārkāpt normatīvo aktu prasības un piedāvāt pārtikas produktus kaut vai bez maksas kā labdarības pasākumu cilvēkiem. Jo kurš uzņemsies atbildību, ja pēc šādu produktu lietošanas kaut kas notiks ar sabiedrības veselību? Tad tā atbildība būs ne tikai ražotājam, kurš šo preci saražojis vai izplatījis, bet arī PVD. Un tad būs jautājumi – kur jūs bijāt? Kāpēc atļāvāt?» nelokāma ir PVD pārstāve.

Lai gan šķiet, ka tikpat apņēmīga raizēšanās par sabiedrības veselību piedienas arī visur citur Eiropas Savienībā, tā nebūt nav – Vācijā, Itālijā, Nīderlandē, Austrijā un Grieķijā noceno produktus pēc tam, kad to derīguma termiņš ir beidzies. Tātad šajās rietumvalstīs maznodrošinātie var iegādāties šādus produktus, kurus viņi var izmantot savai maltītei. Nereti produkti tiek novietoti pat speciālos ratiņos pie lielveikalu durvīm, lai tie cilvēki, kuriem tas patiešām ir nepieciešams, var brīvi paņemt.

Kas lācītim vēderā

Tomēr lielveikalos izmestie pārtikas atkritumi ir tikai aisberga redzamā daļa, daudz pārtikas atkritumu rodas arī katram no mums savās mājās. Eiropas Komisija izpētījusi, ka visvairāk pārtikas atkritumu saražo tieši gala patērētājs, nevis lielveikali vai ražotāji. Tā domā arī vides organizācijas homo ecos: projektu vadītāja Agita Pusvilka, kura, aizsākot iniciatīvu Bez atkritumiem, aktualizēja bioloģisko atkritumu problēmu Latvijā. «Tas ir stereotips, ka tirgotāji vai ēdināšanas uzņēmumi ir tie, kuriem šo atkritumu ļoti daudz, ja viņi daudz izmestu, viņi vienkārši būtu muļķi un neveiksmīgi biznesmeņi,» saka Agita. «Ne viens vien pētījums parāda, ka attīstītajās valstīs visvairāk pārtikas izmet tieši mājsaimniecības.» Arī par to, cik daudz pārtikas katrs latvietis izmet, precīzu aprēķinu nav. Datu trūkuma galvenais iemesls ir nesakārtotā organisko atkritumu apsaimniekošana – lielākajai daļai iedzīvotāju netiek dota iespēja šķirot tā sauktos virtuves atkritumus, līdz ar to atkritumu apsaimniekotāji nevar atbildēt uz jautājumu – cik?

Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas eksperte Rūta Bendere zina stāstīt, kādēļ šādas statistikas mums nav: «Dati ir ļoti neskaidri, lai gan likums atkritumu radītājiem, kas ir organizācijas un ražotāji, atkritumu apsaimniekošanas kompānijām obligāti prasa norādīt atkritumu sastāvu, ko viņi ir radījuši, tomēr atkritumu savācēji šos atkritumus tālāk neizdala, jo likumdošana to no viņiem neprasa. Izdalīt atkritumus atsevišķi atkritumu apsaimniekotājiem nav izdevīgi, jo nav tieši tādas likumdošanas prasības, ka bioloģiski sadalāmie atkritumi ir jāpārstrādā, nevis jānoglabā. Un ja kompānijām tas netiek prasīts, tad šie atkritumi tā arī pazūd kopējā atkritumu masā.» Bet nelielu priekšstatu par to, cik daudz bioloģisko atkritumu, tas ir, pārtikas, nonāk poligonos, var gūt no Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas veiktajām analīzēm četros atkritumu poligonos, kuras parādīja, ka organiskie atkritumi ir 46,7% no visiem sadzīves atkritumiem.

«Mums šis procents ir diezgan liels, tāpēc jārēķinās, ka vismaz puse no bioloģisko atkritumu masas, ko apglabā poligonos, ir jāsamazina. Un to samazināt var tikai šos atkritumus atdalot un pārstrādājot,» ir pārliecināta Bendere. To, ka ar atkritumu apsaimniekošanu mums īsti nevedas, apstiprina arī Eiropas Komisijas pētījums, kurā minēts, ka Latvijā, tāpat kā Lietuvā, Rumānijā un Grieķijā, novērojama vislielākā atpalicība atkritumu apsaimniekošanas jomā. Pētījumā secināts, ka pārlieku daudz atkritumu apglabājam poligonos, nepietiekami izmantojot labākus atkritumu apsaimniekošanas paņēmienus, piemēram, pārstrādi. «Noglabājot lielu atkritumu daudzumu poligonos, ar sekām cīnīsimies vēl vairākus gadus pēc poligona slēgšanas, jo, tiem sadaloties, kaitīgās gāzes izdalās ļoti lēni un pamazām, tādēļ, slēdzot poligonu, tas vēl būs jāapsaimnieko vēl nākamos 30 gadus. Tas ir milzīgs slogs. Un liela nauda,» uzsver Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas eksperte.

Latvijā turpina piesārņot

Saskaņā ar EIROSTAT pētījumu datiem par 2012. gadu Latvijā 90,7% no sadzīves atkritumiem tiek apglabāti poligonos, nodarot lielu kaitējumu videi, bet tikai 0,6% tiek kompostēti. Izgāztuvēs pārtikas atkritumi tiek pārsegti ar jaunu atkritumu slāni, tur tie sadalās bez skābekļa klātbūtnes, radot lielu daudzumu metāna gāzes. Šī indīgā gāze veicina siltumnīcas efekta rašanos, tādējādi nodarot kaitējumu ozona slānim. Tāpat atkritumu apglabāšanas vietās, izšķīstot toksiskajām vielām un dažādām organiskajām vielām, notiek augsnes un gruntsūdeņu piesārņošana.

Vieni izšķiež, otri badojas

- Vides pētnieki aprēķinājuši, ka katras 125 gramus smagas karbonādes saražošanai tiek patērēti 2400 litri ūdens. Brīdī, kad šī karbonāde nonāk atkritumu tvertnē, mēs izšķiežam tik daudz ūdens, ar ko varētu piepildīt 16 vannas. Un ūdens nebūt nav vienīgais, ko mēs izniekojam, tērēti tiek arī citi resursi – lauksaimniecības zeme, enerģija, darbaspēks un investīcijas.

- Ar izmesto pārtiku varētu paēdināt 900 miljonus trūkumcietēju.

Arita Rudzīte
Diena