13.01.2015.

Šķiro. Ja redz izdevīgumu

SIA Zaļā josta valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa intervijā Romānam Meļņikam

Iepriekšējos gados tika rīkotas plašas kampaņas par atkritumu šķirošanu. Šobrīd šī tēma pieklususi. Vairs nav valstiska prioritāte?

Dalītā atkritumu savākšana joprojām ir valstiska prioritāte. Eiropas prasības aug, piemēram, attiecībā pret tirgū laisto iepakojumu tas ar katru gadu jāsavāc par 2% vairāk, taču infrastruktūra vēl neatbilst tam, kas mums uz šī gada beigām jānodrošina. Liela daļa infrastruktūras tapa, kad tika veidoti desmit lielie poligoni. Tas process ir noslēdzies, tālāk katra pašvaldība infrastruktūru pilnveido savu iespēju robežās. Jāsaprot arī, ka atkritumu dalītās vākšanas ieviešana ir ilgtermiņa process, ko ietekmē gan pieejamā infrastruktūra, gan cilvēku gatavība to lietot.

Bet par pamanāmību runājot, – ir citas tēmas, kas sabiedrībā ir populārākas, vairāk aprunātas, to skaitā dzērienu iepakojuma depozītu sistēma, ap kuru kaislības ik pa brīdim uzvirmo. Atkritumu dalītās vākšanas tēma uzmanību piesaista brīžos, kad kādā reģionā mainās atkritumu savākšanas operators.

Cilvēki saprot, kāpēc nepieciešama šķirošana?

Šķiroto atkritumu savākšanu varam iedalīt vairākos lielos blokos. Pirmais – industrija. Tie ir lielveikali, noliktavas u. tml., kur relatīvi lielos apjomos koncentrējas labas kvalitātes nepiesārņots iepakojuma materiāls – kastes, plēves, paletes, dažāda veida tara. Tā savākšana ir vienkārša, neprasa papildu cilvēku darbu – esošie noliktavu darbinieki apmācīti, kur katrs materiāls uzkrājams. Latvijā šī otrreiz izmantojamo atkritumu veida savākšana ir labi organizēta.

Nākamā grupa – iedzīvotāji. Te būtiski, lai būtu atbilstoša infrastruktūra un informācija. Infrastruktūras ziņā noteikti ir vēl kur augt. Taču labs paraugs ir SIA ZAAO, kas atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus sniedz Ziemeļvidzemes reģionā – var uzskatīt, ka tur infrastruktūra izveidota vislabāk. Iedzīvotājiem ir iespēja nodot šķirotus atkritumus, ir pieejami gan konteineri, gan speciālie laukumi. Priekšrocība tā, ka šis ir pašvaldību veidots uzņēmums, tas apsaimnieko plašu reģionu. Kaut arī parasti saka, ka konkurence nepieciešama, šajā gadījumā redzam, ka konkurence ierobežota, taču līdz ar to ir pārliecība par sasniedzamajiem mērķiem un investīciju atmaksāšanos. Arī reģiona iedzīvotājiem, šķirojot izmetamos atkritumus, ir iespēja regulēt, kāds būs tas atkritumu daudzums, par ko pašam būs jāmaksā.

Skaidra motivācija – maksā tikai par to atkritumu daļu, kas nav otrreiz izmantojami?

Jā.

Kā šajā ziņā veicas citos reģionos?

Ir liela atšķirība starp reģioniem ar lielāku vai mazāku apdzīvotības blīvumu, iedzīvotāju skaita kritumu. Grūti nodrošināt atkritumu pilnvērtīgu apsaimniekošanu, ja ar katru gadu krītas iedzīvotāju skaits.

Viena lieta ir infrastruktūra, bet vai cilvēki gatavi to lietot? Tā tomēr ir radikāla ieradumu maiņa.

Ja vēl pirms gadiem desmit nācās skaidrot, kas ir šķirošana, kāpēc tā nepieciešama, tad tagad parasti aktuāls ir jautājums par infrastruktūras pieejamību. Jā, tiek meklētas kaut kādas subjektīvās atrunas. Mēs nesen veicām sabiedriskās domas pētījumu, interesanti ir argumenti, ar ko cilvēki cenšas attaisnot atkritumu nešķirošanu – 47,3% saka, ka tuvumā nav speciālo dalītās vākšanas konteineru (pat ja tas ir kādu 300 metru attālumā no mājas), 21,7% sakās saskārušies ar problēmu, ka nav vietas otrai atkritumu tvertnei. Visi zina par atkritumu šķirošanas nepieciešamību, ir moderni par to runāt, jautājums tikai – cik moderni to darīt?

Un nauda kā motivācija?

Bez naudas nekas nenotiek. Vari cilvēkiem stāstīt par šķirošanu, cik gribi, bet vislabāk sapratīs, ja blakus būs divas mājas, kur vienā šķiro atkritumus, otrā – ne, un maksājumi par atkritumu izvešanu būtiski atšķirsies. Jāsaka, par ekonomisko izdevīgumu ir stipri vieglāk pārliecināt uzņēmumus nekā iedzīvotājus daudzdzīvokļu mājās, kur izmaksas sadalās uz visiem un tās nejūt – kaimiņi skatās viens uz otru, ja viens nešķiro, otrs arī ne. Vai kāds vēl atļaujas pielikt darvas karoti medus mucā – konteinerā ar sašķirotiem atkritumiem iegāž savu veco zupu un tad attiecīgi viss ir sabojāts.

Ne visur pie daudzdzīvokļu mājām ir šie šķirotajiem atkritumiem paredzētie konteineri. Zinu konkrētas vietas, kur tie kādreiz bija, nu vairs nav.

Tā ir problēma, sevišķi Rīgā. Grūti atrast vietu, kur šos konteinerus novietot. Tur ir jautājums, kam pieder zeme, ko iedzīvotāji labāk tur grib redzēt – konteinerus, mašīnas vai zālienu. Arī sētniekam vairāk darba, jāsakopj šī vieta, jāseko, lai pie šķirotajiem neliek nešķirotos, citādi var tikt piestādīts rēķins par šādu – poligonā būtiski pāršķirojamu – atkritumu izvešanu.

Kā sokas ar bīstamo sadzīves atkritumu savākšanu? Baterijas, spuldzes, veci fēni, televizori, ledusskapji.

Ja skatāmies no infrastruktūras pieejamības viedokļa, gandrīz visos veikalos, sabiedriskās ēkās redzam bateriju savākšanas konteinerus un cilvēki tos visai cītīgi piepilda. Tas pats attiecas uz spuldzīšu savākšanu. Veikaliem ir noteiktas prasības par mazās elektronikas savākšanu. Ja kādreiz, padomju laikos, bija teiciens «nu tad veco vedīsim uz mežu», tad tagad izpratne mainījusies – katrs, kas grib atbrīvoties no vecā televizora vai ledusskapja, interesējas, kur tuvākais savākšanas laukums.

Ir jau uzņēmumi, kas piedāvājas paši atbraukt un veco tehniku savākt.

Vecam ledusskapim vai gāzes plītij pakaļ atbrauks, fēnam vai tējkannai ne. Tāpēc svarīgi, lai cilvēki zina, kur ko un kā nodot.

Kam būtu jāuzņemas rūpes par informēšanu?

Saskaņā ar normatīvajiem regulējumiem dalīto atkritumu savākšanas organizēšana ir pašvaldības funkcija. Bet, protams, katrs rīkojas savas saprašanas, iespēju un vēlmju robežās.

Trūkst vienas institūcijas, kura izdara nepārtrauktu spiedienu?

Mēs, Zaļā josta, pastāvīgi rīkojam dažādus sabiedrības informēšanas pasākumus, to dara arī vietējie pašvaldību poligoni, citi uzņēmumi, mēs sadarbojamies, bet jā, var teikt, ka trūkst vienotas koordinācijas.

Kam tā būtu jāuzņemas?

Ir par nozari atbildīgā ministrija, ir Latvijas Pašvaldību savienība. Kaut kādu vienotu sistēmu kopā ar atkritumu apsaimniekotājiem vajadzētu veidot. Bet jāņem vērā arī reģionu specifika, piemēram, blīvi apdzīvotās vietās katru otrreiz izmantojamo atkritumu veidu savāc sava mašīna. Taču reti apdzīvotās vietās papīrs ar plastmasu un metālu tiek salikti kopā un pēc tam poligonā atšķiroti, jo tad mazākas transporta izmaksas. Līdz ar to visiem vienu un to pašu šķirošanas kārtību mācīt nevar. Bet principus var – tie tik un tā vienoti.

Nākotnē cilvēki atkritumus pirms izmešanas šķiros cītīgāk?

Ar katru gadu pieaug dabas resursu nodoklis, tas nozīmē, ka pieaug atkritumu apglabāšanas izmaksas, attiecīgi – ar katru gadu pieaug motivācija šķirot atkritumus, lai mazāk to nonāktu poligonā. Tas veicinās vairākkārt izmantot izejmateriālus un arī neradīt piesārņojumu.
Romāns Meļņiks
Diena