15.02.2016.

Zaļā jūdze jeb Kā Latvija līdz 22. vietai vides topā tika

Paši sevi nereti saucam par vienu no zaļākajām valstīm pasaulē un ar to mēdzam lepoties, arī veidojot valsts seju starptautiskā līmenī. Taču cik liels tam ir pamats un cik «zaļi» patiesībā esam?
Jau kopš 1996. gada, kad simtiem reižu nedēļā Super FM topā nobalsoju par The Prodigy dziesmu Breathe, mani ir interesējuši topi. Cilvēkiem vispār patīk topi. Gan indivīdam, gan sabiedrībai ir svarīgi zināt, kurā vietā pēc kaut kāda rādītāja esam Eiropā vai pasaulē, un sevis salīdzināšana ar citiem nav nekas nosodāms – tas palīdz saprast, vai tas, ko esi sasniedzis, mūsdienu pasaulē skaitās labi.
Katru otro gadu Jeila Universitātes zinātnieki Pasaules Ekonomikas forumā Davosā prezentē pētījumu par vides kvalitāti visā pasaulē. Cilvēkus Latvijā tas sāka aizraut pirms četriem gadiem, kad ieguvām godpilno otro vietu. Tas, protams, radīja lielu prieku. Tik lielu, ka laiku pa laikam, bravūras pārņemti, pat izlaidām skaitli «2», lai lielītos, ka esam viszaļākie pasaulē. 2014. gadā tika publicēta jaunā pētījuma versija, kurā bijām noslīdējuši uz 40. vietu. No liela kauna izlikāmies, ka tā vienkārši nav noticis, un turpinājām veco dziesmu par zaļāko vai otro zaļāko valsti pasaulē. Šī gada janvārī 180 valstu konkurencē ieguvām 22. vietu. Šis skaitlis nav tik satraucošs, lai šausmās būtu jānorij ar šļuku tipogrāfijas spirts, tāpēc atkal par to varam sākt runāt.

Lai iedzeram, lai svinam
Jāsāk ar to, ka tik strauja pārvietošanās šurpu turpu pa topu ne pārāk atspoguļo vides stāvokli Latvijā. Tas drīzāk saistīts ar to, ka katru gadu mazliet mainīti kritēriji, kas ņemti vērā, veidojot šo sarakstu. Bet ko nozīmē Latvijas 22. vieta šogad? Tas ir zaļi? Tas ir labi? Kas tālāk?
Pirmām kārtām – ne vienmēr jāskatās tikai uz ieņemto vietu, bet arī iegūtajiem punktiem konkrētā rādītājā. Katrs parametrs tiek vērtēts skalā no 0 līdz 100. Ja viss ir ideāli, tiek piešķirti 100 punkti, ja rādītājs ir absolūti katastrofāls, punktu nav vispār. Tātad, ja Igaunija tomātu audzēšanas sacīkstēs ieņem 150. vietu ar 98,32 punktiem, bet gurķu audzēšanas sacīkstēs kļūst par čempioniem ar 20 punktiem, lielāka problēma tomēr ir gurķi ar visu savu zelta medaļu, jo tie ir tikai 20 punkti, kas ir tālu no optimālā rezultāta. Savukārt 150. vieta ar ļoti augstu punktu skaitu nozīmē, ka visā pasaulē sasniegti labi rezultāti.
Viens no Latvijas lielākajiem sasniegumiem ir 11. vieta notekūdeņu attīrīšanas čempionātā – tas nozīmē relatīvi tīras upes un ezerus. Nevarētu gan sacīt, ka šī mērķa sasniegšana būtu saistīta ar kaut kādu sevišķu mūsu iniciatīvu. Vienkārši, par godu attiecībām ar Eiropas Savienību un tās fondiem, Latvijā ieplūda ļoti liela naudas upe tieši ūdens infrastruktūras uzlabošanai. Protams, nav svarīgs šīs augstās vietas iemesls. Galvenais ir rezultāts. Taču arī tas nemaina visnotaļ bēdīgo globālo situāciju – 80% no visiem notekūdeņiem netiek attīrīti vispār nekā, un tas atstāj ietekmi gan uz vidi, gan cilvēka veselību.
Kaut arī mūsu Dievzemītei par pieejamību dzeramajam ūdenim un normālai tualetei tikusi vien 49. vieta, ir vērts paskatīties arī uz punktu skaitu: 91 punkts. Nav tik traki. Dzeramajam ūdenim Latvijā ir līdzīgs liktenis kā notekūdeņiem – milzīgi Eiropas Savienības līdzekļi ieguldīti šajā infrastruktūrā. Pētnieki nenorāda, kas tieši traucējis Latvijai iegūt mazliet vairāk punktu un vietu, kas izskatītos cienījama, bet pieļauju, ka problēma meklējama laukos, kur dažkārt mazmājiņas pilda vairāk kultūrvēsturisku, nevis sanitāru funkciju.
Pasaulē dzeramā ūdens un daudzmaz adekvātas tualetes pieejamība pieaug, un tas ir labi. Kaut arī populācija pasaulē ir augusi, laikā no 2000. līdz 2014. gadam to cilvēku skaits, kam nav pieejams tīrs dzeramais ūdens, samazinājies no 960 miljoniem līdz 550 miljoniem. Tomēr netīrs dzeramais ūdens vēl aizvien ik gadu nogalina aptuveni 1,2 miljonus cilvēku.

Elpojiet dziļi?
Gaisa kvalitātes novērtējumā vērā ņemti tādi rādītāji kā kaitīgā izplūdes gāze NO2 un putekļi jeb PM (abus mēra tās būdiņas Brīvības un K. Valdemāra ielā Rīgā), kā arī iekštelpu gaisa piesārņojums. Tas visbiežāk rodas, ja telpās, piemēram, tiek nepilnīgi sadedzināta malka. Var jau sacīt, ka mūsu senči to vien darīja, kā plīti kurināja ar zariem, un bija laimīgi. Jā, protams, vienīgi ļoti ilgi viņi arī nedzīvoja.
Papētot labākā gaisa topu, uzreiz ir skaidrs, kā panākt, lai gaiss būtu tīrs. Tehnoloģiju attīstība? Meži? Aptuveni pirmās 20 vietas pierāda, ka drošākais veids, kā tikt pie tīra gaisa, – jādzīvo uz salas. Tas nav nekāds brīnums – tā kā šajās vietās vējš ir ņiprāks, tas spēj izdzenāt salā radīto piesārņojumu, un arī nekādi putekļi un izplūdes gāzes uz salu netiek transportēti.
Latvija pēc šī rādītāja ir 50. vietā. Nav iemesla gavilēt. Piemēram, putekļu koncentrācija Rīgā biežāk, nekā vajag, pārsniedz normu. Sevišķi putekļains gaiss mums jāelpo pavasarī, kad no ielām vēl nav aizvāktas smiltis un sāls, tāpēc tie izkalst, sāk lidot pa gaisu un ceļo uz rīdzinieku plaušām. Tāpat savu artavu putekļu daudzuma palielināšanā iegulda Latvijas «nacionālais sporta veids» kūlas dedzināšana – arī vecās zāles putekļi nonāk plaušās un tās kairina.
Protams, citur ir sliktāk un pat daudz sliktāk. Daudzi, piemēram, no Pekinas olimpiskajām spēlēm atceras nevis sportiskos sasniegumus, bet gan smogu. Topa lejasgals nav pārāk pārsteidzošs – to aizņem Dienvidaustrumāzijas valstis, kurās strauji attīstās ekonomika un naudas ir aizvien vairāk. Taču šai ekonomiskajai augšupejai ir arī negatīvs efekts – rūpniecības un transporta dēļ strauji pieaudzis gaisa piesārņojums un saslimstība ar elpceļu slimībām. Šobrīd 3,5 miljardi cilvēku dzīvo teritorijās, kurās putekļu daudzums gaisā pārsniedz Pasaules Veselības organizācijas noteikto bīstamības slieksni. 5,5 miljoni cilvēku ik gadu mirst no sliktas gaisa kvalitātes izraisītām slimībām.
Jāpiebilst gan, ka mūžam perfektā Šveice gaisa kvalitātes topā ieņem vien 127. vietu.
Tīrs ūdens, adekvāti sanitārie apstākļi un tīrs gaiss ir galvenie faktori, kas šajā pētījumā veidojuši rādītāju – ikdienas risks veselībai. Latvija šajā ziņā ir 22. drošākā valsts pasaulē. Kaut arī pirmie divi nosauktie rādītāji pasaulē uzlabojas, kopumā vides risks pieaug tieši gaisa piesārņojuma dēļ.

Mežu samazinājums dramatisks
Mežkopības «čempionātā» Latvija startējusi traģiski – tā ar 6,5 punktiem ierindojas 114. vietā no 121 valsts. Acīgākajiem lasītājiem varētu rasties jautājums – tikko vēl runājām par 180 valstīm, kāpēc pēkšņi topā tikai simt divdesmit viena? Tāpēc, ka valstis, kurās meži aizņem mazāk nekā 2% no kopējās teritorijas, netiek ņemtas vērā. Citādi, iestādot dažus kokus, procentuāli izmaiņas būtu tik lielas, ka gribētos runāt par tendencēm, kaut patiesībā tur nekādu tendenču nebūtu – tie ir tikai daži koki.
Taču – kas vispār ņemts vērā, vērtējot mežus? Ļoti vienkārši – tikai un vienīgi mežu platības. Pētnieki pēc satelītattēliem konstatēja, vai mežu daudzums kopš 2000. gada ir pieaudzis vai samazinājies. Un Latvijā tas ir samazinājies dramatiski. Turklāt te netiek ņemts vērā, vai tas ir dabisks mežs vai vienkārši kokaudzētava. Latvijai ir, tā sakot, drusciņ labi, ka tas netiek ņemts vērā, jo tādā gadījumā rezultāti būtu vēl sliktāki un man būtu kauns lasīt pētījumu.
Arī kopumā pasaulē situācija nav iepriecinoša. Kopš 2000. gada katru gadu tiek zaudēti meži 180 000 km2 platībā (salīdzinājumam – visas Latvijas platība ir ap 64 000 km2). Procentuāli visvairāk mežu – 24% – zaudējusi Paragvaja, kas, gods godam, tagad pieņēmusi Nulles ciršanas likumu, tas paredz, ka vismaz līdz 2018. gadam cirvji un zāģi ir jāsūta atvaļinājumā un nevienu pašu koku aiztikt nedrīkst. Visvairāk mežu tiek izcirsts tieši tropu reģionā. Un tikai 10% gadījumu tas notiek koksnes ieguves dēļ. 85% mežu tiek izcirsts, jo nolemts attiecīgo zemi atdot lauksaimniecībai. Turklāt visvairāk – 40% no šiem 85% – mežu izcērt mazo saimniecību vajadzībām. Jā, es nepārrakstījos – mazo, nevis lielo!
Vienas no lielākajām mežu platībām zaudētas galīgi ne tropiskajās Kanādā un Krievijā, tur pie vainas ir vai nu nepieciešamība pēc koksnes, vai arī mežu ugunsgrēki, ko varētu uzskatīt arī par vienu no klimata pārmaiņu sekām.

Silta, jauka istabiņa jeb klimats
Latvija ir 34. klimatam draudzīgākā valsts pasaulē. «Draudzīgums» šajā gadījumā nozīmē progresu divos rādītājos: 1) cik daudz CO2 tiek emitēts, lai saražotu vienu kWh elektrības; 2) cik daudz CO2 tiek patērēts, lai nopelnītu konkrētu naudas daudzumu. Ja gadu gaitā izdevies sākt saimniekot efektīvāk, ir pamats tikt «uzbīdītam» uz topu pirmajām vietām. Valsti šurpu turpu pa topu var bīdīt arī ar energoefektivitāti un tehnoloģisko attīstību tieši nesaistītas parādības, piemēram, ekonomiska recesija vai iedzīvotāju «blīvuma» pārmaiņas. Taču teorētiski vajadzētu būt tā, ka šiem panākumiem būtu jābūt balstītiem atjaunojamo energoresursu ieviešanā un energoefektivitātes celšanā.
Es esmu mazliet skeptiska par nākotni divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Dienvidu gāzes koridora megaprojekts (vienkārši runājot – cauruļu megasistēma, kas Azerbaidžānas gāzi nogādātu Eiropā) ir it kā paredzēts, lai nokāptu no Krievijas gāzes adatas. Pieņemsim, ka tā arī ir. Taču ķīmiskiem procesiem ir pilnīgi vienalga par politiskām nesaskaņām. Arī tādā gadījumā, ja gāzi radītu Prāta vētra, Vaira VīķeFreiberga vai visu mīlētais Tomass Hendriks Ilvess personīgi, to sadedzinot, rastos CO2.
Otrkārt, Eiropas apmātība ar biodegvielu nekādu dižo CO2 ietaupījumu nerada. It kā biodegviela ir paredzēta kā CO2 neitrāls produkts: to CO2, ko augs uzņem savas dzīves laikā, tas atdod atpakaļ atmosfērā tad, kad tiek sadedzināts. Un it kā viss pa nullēm. Tā tas būtu, ja rapsis izaugtu un novāktos no lauka pats no sevis, bet tā nenotiek – ir nepieciešama enerģija, lai šo enerģiju saražotu. Tā beigās biodegviela paliek mīnusos, un līdz ar to pasaka par biodegvielas jēgu ir beigusies. Izņēmums ir gadījumi, kad biogāze tiek iegūta no atkritumiem, ar kuriem tāpat kaut kā jātiek galā.
Protams, nav neviena universālā ideālā atjaunojamā energoresursa. Piemēram, Kostarika pērn 99% savas enerģijas ieguva no atjaunojamiem energoresursiem. Tas ir ļoti forši. Vienīgi 80% no tiem ir hidroenerģija. Kāda vaina? Tāda, ka klimata pārmaiņu dēļ upēs tur nu ir mazāk ūdens, kas nozīmē, ka nevar īsti saprast, cik droša ir šīs zaļās Latīņamerikas valsts tuvākā energonākotne.

Slāpējošais slāpeklis
Punkti un vietas lauksaimniecības topā tiek doti par slāpekļa, ko izmanto mēslošanai, lietošanas efektivitāti. Šajā gadījumā nav būtiski, vai tie ir minerālmēsli vai gotiņas Gaujas izkārnījumi – slāpeklis paliek slāpeklis. Un punkti lauksaimniecības kategorijā parāda, cik izaudzēts, izmantojot noteiktu daudzumu slāpekļa. Jo vairāk izdodas saražot ar mazāku mēslojuma patēriņu, jo labāk. Slāpeklis ir svarīgs rādītājs, jo tas ietekmē ne tikai to, cik kartupeļu izaugs laukā, bet arī to, cik ļoti aizaugs upes, ezeri un jūras, uz kuriem šis slāpeklis aizplūdīs, – ūdensaugiem garšo tas pats, kas kartupeļiem. Un, jo vairāk kartupeļu varam celt galdā, pēc iespējas mazāk aizsprostojot upes, jo labāk.
Nevarētu uzskatīt, ka šī topa augšgals ir ļoti reprezentabls, jo to aizņem tādas valstis kā Angola, Burundi, Burkinafaso, Kotdivuāra un Kamerūna. Šajā gadījumā nav runa par ļoti efektīvu saimniekošanu, bet gan par mēslojuma nepieejamību šo valstu zemniekiem. Ja neko nemēslo, bet tomēr kaut kas izaug, protams, rādītājs ir ideāls.
Latvija šajā kategorijā ieņem 93. vietu. Desmit gadu laikā tā savu rezultātu ir uzlabojusi, bet tik un tā vismaz es uzskatu, ka tas ir cilvēka intelektu un darbaspēju pazemojošs līmenis. Sevišķi sāpīgi par to iedomāties tad, kad sasniedzam kādu ražas rekordu. Jo, ja efektivitāte ir tik zema, sanāk, ka, lai sasniegtu ražas rekordu, ūdeņos ir nonācis bezsakarīgs daudzums slāpekļa. To arī varam redzēt, paskatoties uz aļģu pilno Baltijas jūru vasarā. Bet Latvija nav vienīgā, kurai ir kur tiekties, – šobrīd 80% valstu nesasniedz vēlamo slāpekļa lietošanas efektivitātes rādītāju.

Bioloģiskā daudzveidība
Visnotaļ iepriecinoša vieta – sešpadsmitā – Latvijai piešķirta bioloģiskās daudzveidības kategorijā. Tomēr, ja grasāmies dzīvot ilgāk par vienu dienu, gavilēšanai nav liela pamata.
Šajā kategorijā tiek vērtēts aizsargājamo teritoriju īpatsvars (gan jūrā, gan sauszemē) un sugu skaits. Tātad, ja Latvijā ir dzīvojušas 3000 hipotētiskas pandas un 3000 hipotētiski ķenguri, bet tagad ir tikai divas pandas un divi ķenguri, to neuzskata par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, jo vēl aizvien Latvijā ir šo sugu pārstāvji. Nav svarīgi, cik. Ņemot vērā visnotaļ netālredzīgo mežsaimniecību, kurai ir nevis cits viedoklis par bioloģisko daudzveidību, bet gan vienkārši pilnīgi vienalga, drīz nebūs arī šo hipotētisko divu pandu un divu ķenguru. Tāpat arī lauksaimniecības uzvara pār dabas aizsardzības interesēm neko labu nedod. Pagaidām Latvijai ir laba vieta, jo vēl neesam paspējuši tos atlikušos pandu un ķenguru pārīšus iznīdēt. Bet es esmu gatava derēt uz 100 eiro, ka pētījumā pēc diviem gadiem bioloģiskās daudzveidības topā būsim nokrituši vismaz līdz 40. vietai.
Lai pierādītu, ka bioloģiskā daudzveidība ir vajadzīga ne tikai hipijiem un vājprātīgajiem, zinātnieki dienas aizvada, rēķinot, cik varētu maksāt visi pakalpojumi, ko sniedz ekosistēmas, ja mums par tiem būtu jāmaksā. Piemēram, cik lielu rēķinu mums izmaksātu kāpas par aizsardzību no vētrām? Cik esam parādā mitrzemēm par plūdu un sausumu regulēšanu? Saskaitot visus «par» un «vēlreiz par», vide «saražo» pakalpojumus, kas naudas ziņā ir apmēram tikpat vērtīgi kā divas globālās ekonomikas. Tas nozīmē, ka, ja dabai samaksātu, tā varētu nopirkt pilnīgi visu, ko dara cilvēks. Divreiz.
Globāli aizsargājamo teritoriju īpatsvars pieaug. Sevišķi straujš pieaugums vērojams jūras aizsargājamo teritoriju kategorijā. Tomēr tajā pašā laikā sugu skaits turpina sarukt. Tā gan nav nekāda lielā mīkla. Pirmkārt, ja cilvēks izveido desmit aizsargājamas teritorijas Vērmanes dārza lielumā ar cerību, ka tur labi jutīsies hipotētisks tīģeris, kas grib vienu mežu vismaz Rīgas platībā, tad arī gadījumā, ja tīģerim tiks piedāvāti helikoptera pārvadājumi no viena parka uz otru, viņš drīz nonāks pie secinājuma, ka nav vērts dzīvot. Otrkārt, aizsargājamo teritoriju mierīgi var uztaisīt arī vietā, kur jau tāpat ir maza bioloģiskā daudzveidība, bet tajā pašā laikā vērtīgu teritoriju atstāt bez ievērības. Treškārt, 65% no visām pasaules aizsargājamām teritorijām atrodas Eiropā. Tas nozīmē, ka teritorijas, kurās patiesībā dzīvo daudz vairāk sugu, vienkārši tiek mazāk aizsargātas.

Zivju resursi
Jebkuram patīk paīdēt par zivju kvotām un to, ka lomi nav tādi kā agrāk. Kvotas ir tieši tāpēc, ka neko nevar noķert, bet jāmēģina darīt kaut ko, lai pēc 50 gadiem mencas būtu vairāk izplatītas nekā brahiozauri. Šis pat nav strīdīgs jautājums – skaidrs, ka globāli zivju krājumi sarūk jau gadu desmitiem. Cīnīties ar to īpaši nesanāk. It kā jūras aizsargājamo teritoriju ir vairāk nekā jebkad agrāk. It kā ir noteikti zvejas limiti. Bet tomēr joprojām neizdodas atjaunot zivju populācijas. Ļoti iespējams, tas nozīmē, ka viss noķertais loms vienkārši netiek reģistrēts.
Šajā topā vērā ir ņemtas tikai jūras zivis. Latvija ieņem 87. vietu ar niecīgiem 42 punktiem. Bet, tā kā tā ir jūra un zivis robežas neņem vērā, šī vieta ir nosacīta un uz mums attiecas visas Baltijas jūras stāvoklis. Piemēram, pēdējo vietu ieņem Polija. 93% no tās zivju resursiem ir pārzvejoti. Zvejniekiem tur vairs nav ko meklēt. Taču šis skaitlis attiecas arī uz Latvijas ūdeņiem, jo zivis ir robežpārkāpējas.

Epilogs
Kopumā man šķiet, ka 22. vieta 180 valstu konkurencē ir laba. Tā noteikti ir labāka par otro, ar ko varējām reiz lepoties, – pārāk augstas vietas šādos topos liek iegrimt pašapmierinātībā, un es nedodu ne pieci, ka, piemēram, plastmasas atkritumu depozītsistēma Latvijā norakta, jo «priekš kam, mēs tāpat baigi zaļi». Varbūt arī labi, ka mežu jomā mums ir katastrofāls rādītājs – diskusija par to, vai Latvijas mežos tiek saimniekots ilgtspējīgi, beidzot ir galā. Tajā pašā laikā neesam arī Somālijas līmenī, un mūsu likstas ir risināmas. Ja nezinām – kā? –, varam paprasīt tiem, kas topos ir virs mums.
Šobrīd lielākā vides problēma Latvijā ir tā, ka dabas aizsardzība no ekonomikas un reģionālās attīstības tiek atrauta. Daba tiek uzskatīta par traucēkli. Vieglāk kaut ko nocirst un kaut ko uzcelt, jo tad ir nodokļi, darbvietas un nebeidzamas gaviles. Taču tā ir tāda ātro kredītu pieeja – protams, uz neilgu laiku šādā veidā var atrisināt finansiālas problēmas. Protams, var arī vienā gadā nocirst pilnīgi visus mežus, jo gads, kad nopelnīsim visu mežu naudu, būs tiešām bagāts. Taču ikvienam skaidrs, ka no tā cietīs ne tikai bioloģiskā daudzveidība, gaisa kvalitāte, hidroloģiskais cikls utt., bet arī pats troņprincis Bizness.
Paskatoties zaļāko valstu topu, labi redzam, ka valstis, kas rūpējas par vides kvalitāti, nav sagrāvušas savu ekonomiku, nebūt nevaid nabadzībā un nelūdz maizes riecientiņu, ko pagrauzt, plikam sēžot zem palmas. Tās ir valstis, kas izlēmušas, ka grib labi dzīvot, un ir gatavas noiet zaļo jūdzi, lai to sasniegtu.

***

Top 10
Zaļākās valstis
1. Somija
2. Islande
3. Zviedrija
4. Dānija
5. Slovēnija
6. Spānija
7. Portugāle
8. Igaunija
9. Malta
10. Francija

Nezaļākās valstis
171. Kongo Demokrātiskā Republika
172. Mozambika
173. Bangladeša
174. Mali
175. Čada
176. Afganistāna
177. Nigēra
178. Madagaskara
179. Eritreja
180. Somālija

@ Elīna Kolāte, Diena (Sestdiena)